Sporta veida, kura nosaukums ir triāls, nosaukuma izcelsme ir cieši saistīta ar šī sporta
būtību. Nosaukums ir radies no angļu valodas vārda trial, kurš nozīmē mēģinājums, pārbaudījums.
Velotriāla definīcija skan: "Velotriāls ir individuāls sporta veids, kurš ietver braukšanu ar
speciālu velosipēdu, un sportistam ir jābrauc vai jāmanevrē pa speciāli veidotām sekcijām.
Mērķis ir šīs sekcijas pārvarēt pēc iespējas mazā laikā un ar iespējami mazu ķermeņa saskari ar
zemi - saņemot pēc iespējas mazāk soda punktus.” Sacensībās uzvar sportists, kurš saņem
vismazāk soda punktus.
Triāla sekcija profesionāļa izpildījumā
Triāls kā sporta veids ir izplatīts starp vairāku veidu tehnisko braukšanas līdzekļu
cienītājiem. Kā sporta veidu, kur jāveic trase ar iespējami maz kļūdām, triālu tiek izpildīts
ar velosipēdiem, motocikliem un arī ar automobiļiem.
Latvijā triāla vēsturē pirmkārt ir jāmin, ka tā ir saistīta ar mototriālu. Tas ir tieši tāpat
kā pasaulē, ka vispirms radās mototriāls un tikai pēc tam pakāpeniski attīstījās velotriāls.
Jābilst, ka tikai pēc velo un moto triāla radās auto triāls. Un pēc visiem šiem trijiem radās
pārtikas uzņēmums, kurš patīkami pārsteidz ar rūpēm par triālu un savu apņemšanos šā sporta
reklamēšanā.
Mototriāla pirmsākumi Latvijā saistās ar moto tūrismu (20. gs. sešdesmito gadu beigas,
septiņdesmito gadu sākums). Septiņdesmito gadu vidū Latvijā tika organizētas auto-moto turiādes
uz dažādām PSRS vietām. Turiādēs Karpatos, Karēlijā vai Krimā ar motocikliem piedalījās arī
moto tūristi no Ugāles. Lai piedalītos šādos un vēl grūtākos braucienos kalnos bija
nepieciešams paaugstināt motocikla vadīšanas meistarību. Šādu iespēju deva piedalīšanās triāla
sacensībās.
Kad 1985. gadā notika pirmais Latvijas PSR čempionāts mototriālā, tad galvenie pretendenti uz
medaļām bija aktīvie moto tūristi ar saviem "Jawa" vai "CZ" markas motocikliem. Turpmākā laikā
pakāpeniski ielas motociklus nomainīja speciāli veidoti motocikli triālam. Triāla noteikumi
PSRS laika sacensībās tika pielīdzināti pasaules praksei, tikai dažus gadus krasas izmaiņas
ieviesa Maskavas pārstāvji. Latvijas triālisti kā šī sporta veida aizsācēji bijušajā PSRS
teritorijā, visos valsts čempionātos parasti aizņēma goda pjedestāla lielāko daļu.
Astoņdesmitajos gados, iespaidojoties no čehoslovāku tehniskajiem žurnāliem, kur reizēm
parādās informācija par triālu ar velosipēdiem, arī Latvijā rodas aktīvisti, kas būvē triāla
velosipēdus un mēģina apgūt šo sporta veidu.
Pirmās oficiālās velotriāla sacensības norisinās 1988. gada 8. janvārī Rīgā pie republikas
Agrorūpnieciskās komitejas augstceltnes, kuras rīkoja Rīgas Tehnisko sporta veidu klubs. G.
Ķīsis laikrakstā "Sports" 1988. gada 10. janvārī par šo notikumu raksta: "Triālam atvēlēto 400
m2 laukumu Daugavmalā apjoza prāvs jo prāvs ziņkārīgo un zinātkāro pulks, jo gribējās taču
redzēt kā zēni ar riteņiem brauc pa horizontālajām kāpnēm, kā tiek pāri riepu kaudzei un
muciņai, kā forsē tramplīnu un tam sekojošo labirintu, kā iemācījušies braukt uz aizmugurējā
riteņa, kā veicas lēnbraukšanā utt. ....".
Par velotriāla centru izveidojās Ugāle, kur Uldis Skudra blakus mototriāla nodarbībām
organizēja ciema jaunatnei triāla treniņus velotriālā. Tiek rīkotas sacensības, sacensību
maratoni un Latvijas čempionāti, tiek aicināti arī BMX braucēji un citi aizrautīgi
velobraucēji. Notiek aktīva triāla dzīve. Labākos rezultātus uzrāda tieši Ugāles velotriāla
braucēji.
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās Latvijas teritorijā bieži risinās velotriāla
sacensības - "Velo triāla maratons" 1989. gada ziemā 13 posmos Ugālē, Tērvetē, Jelgavā;
velotriāla sacensību seriāls "UGĀLNIEKS" astoņos posmos 1990. gadā Ugāles vidusskolas sporta
manēžā un Puzē.
1991. gada pavasarī Ugāles komanda kā vienīgie Latvijas pārstāvji devās uz PSRS čempionātu
velotriālā Krievijas pilsētā Vladimirā. Šajās sacensībās tika izcīnīta iespēja vasarā startēt
pasaules čempionāta vienā no posmiem Čehijā. Šajās meistarsacīkstēs Kristaps Skudra savā vecuma
grupā izcīna 9. vietu.
Sākot ar 1992. gadu triāla kustība Ugālē un arī visā Latvijā uz laiku apstājas, un nopietna
rosība nenotiek. Politiskā situācija valstī ietekmē arī sporta attīstību, jaunajā iekārtā un
pārmaiņu laikos treneri un sportisti meklē darba un iztikas iespējas, jo tikai sportošana to
nenodrošina. Nodarboties ar velotriālu, kurš tik tikko bija sācis attīstīties un kuram vēl
nebija izveidojušās spēcīgas tradīcijas, sarežģītajos apstākļos kļuva smagi. Reizē ar triālu
Latvijas teritorijā 20. gadsimta astoņdesmito gadu nogalē sāk izplatīties arī velosporta veids
ar nosaukumu BMX, kurš gūst lielāku popularitāti. Sporta veida mērķauditorija sakrita ar triāla
mērķauditoriju un tādēļ vēl vairā triāla attīstība tika kavēta. Iestājas četru gadu klusuma
periods Latvijas triālā.
(Astoņdesmitajos BMX-eriem un triālistiem bija kopīgas sacensības, kurās piedalījās daudzi labi
sportisti.)
Par velotriāla atdzimšanu var uzskatīt 1995. gadu, kad jaunie velotriāla interesenti no Rīgas
Ugālē satiekas ar triālu pametušajiem ugālniekiem - pieredzējušo triāla treneri Uldi Skudru un
viņa dēlu, Kristapu . Atsākas privāti treniņi, tiek pirkti jauni velo triāla velosipēdi un
aģitēti jauni braucēji kā Ugālē tā arī visā Latvijā.
Pēc velotriāla atdzimšanas Latvijā pirmās sacensības kopā ar mototriālistiem risinājās 1997.
gada pavasarī Rīgā, Purvciemā. Mototriāls līdzīgi kā velotriāls šajā laikā atdzima pēc ilgāku
gadu pārtraukuma. No 1997. gada Latvijas velotriāla pārstāvji ar labām sekmēm piedalās
starptautiskās sacensībās -pasaules čempionāta posmi, Eiropas čempionāts vai vienkārši
starptautiskas sacensības. No 1998. gada Ugālē vasarās regulāri norisinās velotriāla sacensības
un, sākot ar 2002. gadu, tiek rīkots arī Latvijas čempionāta posms sadarbībā Latvijas
Motosporta federāciju.
Pēc velotriāla atdzimšanas Latvijā līdz 2000. gada nogalei triāla kā sporta popularitātes
celšana notiek ar dažu cilvēku atsevišķiem centieniem, kas nedod vēlamo rezultātu. 2000. gadā
Ugālē, apvienojoties velotriāla entuzisastiem un domubiedriem, tiek dibināta sporta sabiedriskā
organizācija Triāla klubs "Karters". Uz brīvprātības principiem balstītā organizācija tiek
veidota, jo ir nepieciešamība popularizēt sportu, meklēt līdzekļus sportistu atbalstam, rīkot
sacensības un veikt citas darbības, kuras, darot apvienojoties, iespējams sasniegt labākus
darbības rezultātus.
Triāla vēsture pasaulē
Pasaulē mototriāls radās 20.gs. pašā sākumā. Visa aizsākums bija vairāku dienu sacensības
Skotijā, kurās ar motocikliem bija jāveic marķēta distance šķēršļotā apvidū. Sacensību
nosaukums ir Scotish Six Day Trials (Vairāk informācijas varat atrast www.ssdt.org). Sacensības
pamazām kļūst populārākas, attīstās. Attīstās arī braucamrīki. Sacensības norisinās vēl
joprojām un uzvara tajās būtu izcils ieraksts arī jebkura mūsdienu braucēja panākumu sarakstā.
Pamazām tiek sākti rīkot valstu nacionālie čempionāti, Eiropas čempionāti līdz 1975.gadā
norisinās pirmais oficiālais pasaules čempionāts mototriālā, kurā uzvar Lielbritānijas
pārstāvis Martins Lampkins (tagad populāra braucēja tēvs).
Pirmā pasaules čempionāta mototriālā norises laiku var uzskatīt arī par laiku, kad ir radies
velotriāls. Ar velotriāla izcelsmi ir līdzīgi kā ar radio izgudrotājzemes titula gribētājiem.
Uz velotriāla dzimtenes troni pretendē vismaz divas valstis – Vācija un Spānija.
Spānijas stāsts
Avots: www.biketrial-spain.com
1970-ajos gados Spānijā bija populārs motokrosa braucējs Pedro Pī (septiņkārtējs Spānijas
čempions motokrosā, pirmais Spānijas čempions mototriālā un arī Spānijas čempions motošosejā).
1974.gadā Pedro Pī dēlam Otam bija 4 gadi. Pilnīgi normāli, ka šādā vecumā bērns pieprasīja
velosipēdu. Tēvs tādu arī iegādājās, bet ļoti neveiksmīgi, jo tas tika nozagts. Tad tēvam
sagribējās dēlam nopirkt velosipēdu bezceļiem (offroad). Par lielu izbrīnu ne pazīstamos
Barselonas veikalos, ne veikalā pie paziņām šādu velosipēdu iegādāties nevarēja. Pedro Pī
nolēma šādu velosipēdu veidot pats, jo viņš strādāja „Montesa” motociklu rūpnīcā. Tā radās
velosipēds „Montesa” T-05
Jaunais velosipēds bija veidots ar speciālu ģeometriju un ar to Ots Pī vieglāk varēja manevrēt.
4 gadus vecais Ots varēja uzbraukt uz 18 cm apmales nepieliekot kāju pie zemes.
Sakarā ar šo velosipēdu bija problēma – tas bija domāts bērniem. Lielākiem cilvēkiem
specializētu velosipēdu triālam nebija un tādēļ tika izveidots modelis „Montesa” T-10
(lielākiem cilvēkiem). Šis velosipēds kļūst par pirmo velosipēdu pasaulē, kas tiek ražots
sērijveidā.
Montesa T-10
70-to gadu beigās sporta veids ar nosaukumu Trialsin tika piesaistīts Starptautiskajai
Riteņbraukšanas Federācijai (U.C.I.). Spāniski „Sin” nozīmē „bez” – bez motora, bez trokšņa,
bez dūmiem.
Sākotnēji velotriāla sacensības norisinās zem U.C.I., bet redzot lielās, birokrātiskās
organizācijas amatpersonu attieksmi pret sporta aktīvistiem un sportu 1992.gadā Pedro Pī,
Dresslers Seniors un vairāki citi aktīvisti nodibina BikeTrial International Union (B.I.U.). Tā
kā vārdu Trialsin paturēt nevarēja, tad tika ieviests vārds BikeTrial. ”
Ot Pi sacensībās 1988. gadā
U.C.I., redzot, ka sports pasaulē pēdējos gados kļūst arvien populārāks, sāk triālam pievērst
aizvien lielāku nozīmi, bet viņu (U.C.I.) sliktās attieksmes dēļ no šīs organizācijas prom
aizgāja sporta pamatlicēji un lielākā daļa labāko braucēju.
Lai sports attīstītos un piesaistītu arvien jaunus braucējus, sponsorus ideālāk būtu, ja tā
attīstību koordinētu viena organizācija. Katrā ziņā braucēji no tā būtu tikai ieguvēji.
Vācijas stāsts
Avots: Vācijas žurnāls „Trial”
Tas sākās Bad Nauheimā.
„ Lai gan velosipēdu izgudroja pirms motocikla, velotriāla pirmsākumi meklējami ir tur, kur
bērni un jaunieši bija par jaunu, lai nodarbotos ar mototriālu. Ooo, kas tas bija par skatu,
kad tie tur rāpās pa pauguriem un mocījās pa smiltīm. Un neatlika nekas cits, kā vien mēģināt
visu to pašu darīt ar velosipēdu. Tas bija tikai laika jautājums – kad beidzot triāls ar
velosipēdu kļūs par atsevišķu sporta veidu.
Tā tas notika 1974. gada 25. maijā Bad Nauheimā pie Gernota Menkes, kurš, tolaik būdams no
vecākiem finansiāli atkarīgs jaunietis, ar Jaunatnes Pārvaldes atbalstu sarīkoja vietējās
velotriāla sacensības, kurās piedalījās 30 dalībnieki. Divas reizes gadā notika šīs sacīkstes,
kurās piedalījās apkārtnes jaunieši, taču vēlāk jau vairs tikai reizi gadā. Kopumā Gernots
viens pats līdz 1988. gadam sarīkoja 18 sacensības. Taču šeit man prātā nāk kāda rotaļa, ko mēs
bērnībā mēdzām spēlēt. Par “pārbraukšanu” mēs to saucām. Viens aizbrauc prom un pārējie kā
dzērvju kāši pakaļ, un ja priekšā braucošais noņem kājas no pedāļiem, tam uzreiz nācās
aizbraukt rindas beigās. Taču 50-to gadu vidū mēs nezinājām, ka tas arī bija kāds triāla
paveids, ko mēs tur spēlējām. Taču turpināsim par Bad Nauheimu. Pirmā velotriāla piekritēji
ātri vairojās, jo Gernots brauca arī mototriālā. “Triālam” (vācu žurnāls) arī no tā tika kāds
labums un tas palīdzēja sekot šī sporta veida attīstībai.
Velotriāls izplatās.
Tieši pēc 2 gadiem (1976.g.) sarosījās Motosporta klubs Weser-Solling, kas atradās nelielā
ciematā Firstenhāgenā pie Uslakas, Getingenes rajonā. Ginters Šlīpers, šī kluba vadītājs ar
savu motokrosa trasi un izveidotajām triāla sekcijām, un kurš arī pats bija aktīvs triāla
braucējs, atklāja, ka velotriāls ir labs pamats, lai vēlāk nodarbotos ar mototriālu. Drīz vien
“pedāļus sāka mīt” abi viņa dēli, lai tikai ātrāk varētu sēsties uz motocikla. Nepilna gada
laikā ar to jau nodarbojās visi ciema puikas. Pēc skolas bērni organizēja savas mini
sacensības. Kā to dara viņi jau bija redzējuši motoklubā. 1977. gadā motoklubs Weser-Solling
rīko pirmo kausu velotriālā, kurā notiek trīs braucieni un beigās apbalvošana, kausi utt.
Protams, šīs aktivitātes nepalika neievērotas. “Triāls” par to rakstīja un 1980/81. g.
velotriālu sāk izplatīt arī AutoMotoKlubs “Unter Breisgam” Emendingenē, kur ar to “inficējās”
visa pilsēta. Drīz vien tas kļuva par neapstrīdamu Vācijas velotriāla centru un tāds ir līdz
pat 80-to beigām.
Eksports uz Spāniju.
1978. gada rudenī 10 kārtējs Vācijas čempions mototriālā Fēlikss Krānštēvers uz Spāniju uz
Montesu, kur atrodas motociklu rūpnīca, līdzi paņem filmu. Spāņi par šo amatiervideo bija
sajūsmā. Īpaši jau Pedro Pī, sporta nodaļas vadītājs, kurš jau bija trīskārtējs čempions visos
motosporta veidos (šoseja, motokross, triāls).
Jau nepilnu gadu vēlāk viņa vadībā Montesā tiek sērijveidā ražoti triāla velosipēdi
“Montesitas”. Cik daudz to bija, neviens nezin, taču bija pietiekami, lai popularizētu šo
sportu visā valstī. 1980. g. pirmos “Montesitas” var iegādāties arī Vācijā.
Rodas sacensības.
Pēc pirmajām sacīkstēm 1977. gadā Firstenhāgenā, 1981. Gadā Vācijā pirmo reizi tiek rīkots
kauss visas valsts ietvaros. Vēl pēc gada notiek jau pirmās starptautiskās sacīkstes – Eiropas
čempionāts, kuru iniciators ir spānis Pedro Pī.
1982. g. tiek rīkots pirmais Vācijas oficiālais čempionāts, kuru rīko Vācijas triāla
federācijas priekšsēdētājs Šlīpers, un kura posmi notiek gan ziemeļos, gan dienvidos. Aizvien
vairāk Motosporta klubi sāk nodarboties ar velotriālu un sacensību organizēšanu. Tajos laikos -
1983. g. tādu ir jau 30 un dalībnieku skaits regulāri sasniedz 40-60. ”
Īpaši strauji velotriāls pasaulē sāk izplatīties līdz ar kalnu divriteņu (MTB) straujo
izplatību. Tie bija plašāk pielietojami nekā līdz tam tradicionālie specializētie triāla
velosipēdi – varēja braukt triālu, taisīt trikus un arī braukt uz veikalu pēc piena vai
vienkārši vizināties.
Arī riteņu ražotājiem tā bija laba izdevība reklāmas nolūkos parādīt savu ražojumu izturību pie
ekstremālām slodzēm (triāla).
Informāciju sagatavojis Dainis Punculs
Jau tālajos 1970-80tajos gados man un maniem kaimiņ puikām bija sapnis ar riteni uzlēkt gan
visaugstāk, gan vistālāk. Tāpēc šim nolūkam no dažādiem gultas stieņiem un citiem
cauruļveidīgiem objektiem būvējam „izturīgus” braucamos. Pēc 2 nedēļu intensīvas zāģēšanas un
skrūvēšanas pašmāju šķūnīti un pēc gaļas kombināta vistu ceha iekārtu metinātāja apmeklējuma,
bija iespējams šos brīnumus, ko mēs dēvējam par BMX , beidzot izmēģināt. Tas sagādāja mums
neaizmirstamus prieka mirkļus, ja kaut kas tāds izturēja kādu nedēļu pirms pavisam sabižojās un
salūza gabalos. Bet nu ar laiku tapa arī izturīgāki modeļi, ar kuriem sākot no 1989. gada pat
startējam 1. Latvijas BMX čempionātā.
Uz to laiku informācija par Par velotriālu man bija minimāla informācija, kuru ieguvu škurinot
čehu žurnālus „Svet Motoru”. Par to, ka Latvijā notiek kaut kas tamlīdzīgs man nebija nojautas.
Kad atgriezos no vāczemes,
Vienā skaistā un saulainā dienā, bet varbūt arī vētrainā un lietainā dienā, es tiku uzaicināts
strādāt jaunatvērtajā tūrisma un sporta preču veikalā „Piektdiena” Rīgā, Tērbatas ielā. Sporta
preču sortimentā ietilpa arī kalnu velosipēdi un detaļas, ko es centos arī notirgot. Bet pats
galvenais, ko es toreiz vel nenojautu, ka tas bija pirmais jaušais vai nejaušais solis
velotriāla atdzimšanai Latvijā.
Velotriāla atdzimšanai Latvijā
Drīzumā mūsu veikals „Piektdiena” gatavojās gadskārtējai sporta un tūrisma izstādei. Lai mūsu
veikala stendu padarītu atraktīvāku, veikala vadība nolēma pasūtīt vairākas videokasetes par
ekstrēmajiem sporta veidiem. Sarakstā tika iekļautas arī divas filmas ar Hansu Jorgu Reju (Hans
Jorg Ray) , kuras arī pats jau sen kāroju noskatīties, lai reiz par reizi uzzinātu, kas tas
triāls īsti ir.
Izstādes laikā visas kasetes tika ar lielu lepnumu demonstrētas, par ko izstādes publika dikti
sajūsminājās. Vislielāko interesi par velotriālu izrādīja viens inteliģents puisītis, tērpies
smalkā uzvalciņā. Viņš vairākkārt lūdza dažus aizraujošus momentus patīt uz priekšu un atpakaļ.
Un šo noslēpumaino personu sauca Sergejs Kotovs .
Pēc neilgas gudras spriedelēšanas mēs nolēmām, ka varētu kopistiski pabraukāties. Kādu laiku
mums tā satusēšana tomēr nesanāca, jo Sergejs vēl nevarēja izšķirties, ko viņš īsti grib
braukt, cross-country, downhill vai trial. Viņš šad un tad mēdza atnākt pabazarēt uz veikalu
„Piktdienu”, līdz kādā no reizēm norunājam satikties ar bikiem.
Pirmajā kopīgajā treniņā Serjegs ieradās ar čehu ražojuma „Sable” kalnu bike, 19 collu rāmi
melnā krāsā, kura pedāļi bija aprīkoti ar pedāļu siksniņām. Mans braucamais bija angļu „Daves”
kalnu bike ar 19 collu rāmi zilā krāsā (veee!) Tā kā es tajā laikā jau mācēju Bunny-hop, kā arī
uzbraukt uz kāda objekta līdz 50 cm, es skaitījos baigi krutais raidersJ To saprata arī Sergejs
un tāpēc, jo cītīgi klausījās, ko es stāstu un vērienīgi raudzījās manās kustībāsJ Atceros kā
tagad, kad vēl ar pedāļu siksniņām Sergejs centās banny-hoppēt pāri coca-cola bundžiņai, un šie
lēcieni ne vienmēr bija veiksmīgi. Tai pašā dienā pedāļu siksniņas tika lietotas pēdējo reiz.
Pateicoties Sergeja uzņēmībai viņš ātri vien apguva pamattrikus un arī daudz ko jaunu. Drīz
vien es viņa braukšanas iemaņu attīstības tempiem vairs netiku līdz.
Par mūsu iecienītu treniņu vietu kļuva CSDD teritorija, jo es mitinājos Bauskas ielā un Sergeja
mājoklis atradās Ozolciema ielā.
Kādu dienu Sergejs man pastāstīja, ka Rīgas tirgū esot kāds veikals, kurā kaut kādi īpatņi no
Ventspils rajona mistiska ciema ar nosaukumu Ugāle, esot mēģinājuši pasūtīt „Monty” firmas
triāla riteņus. Tā kā mēs abi bijām ieinteresēti atrast, kas līdzīgi kā mēs interesējas par
triālu, drīz vien mēs kopīgi apmeklējam šo veikalu un kopīgiem spēkiem mēģinājām no veikala
pārdevēja dabūt precīzas koordinātes Ugalē. Tā nu mēs caur radu radiem sazvanījām Skudru ģimeni
un sarunājām viņus apciemot.
Vai nebija jau 20 colu bike????
Kādā 1996.gada rudens nedēļas nogalē mēs sakravājam braucamos Sergeja bobikā (tipo Sergejs bija
kings un viņam bija Jeep „Wrangles”) un devāmies uz Ugāli. Tur mūs pie vienas būvmateriālu
kaudzes sagaidīja Skudra seniors un Skudra juniors, kura atradās netālu no Skudru mājas. Nu es
ar Sergeju bijām nodomājuši pazīmēties ar mūsu līmeni, lai tai Ugālei skaužJ Tā nu mēs abi
lēkājām, bet ne kur augstu netikām. Tad Seniors Skudra ierosināja, lai šos augstumus paprovē
arī Skudra juniors. Mums jau likās, ka cirks vien būs, bet nepagāja ne minūte, kad viņš ar manu
braucamo jau bija uz „tu” un leca tur, kur mēs ar Sergeju tik sapņojām. Njaa... tas bija reizē
gan prieks par Kristapa talantu, gan maza izgāšanās mums ar Sergeju. Bet tas bija labs
turpinājums triāla atdzimšanai, jo tas uzkurbulēja Skudru dzimtu atsākt triālot.
Turpmāk Sergejs aptrakojas un sāka sūtīt tonnām video un visādus bukletiņus gan par triālu, gan
par BMX. Vienu dienu Sergejs ierodas pie manis darbā un lepni paiziņo, ka ir pienācis laiks
mest mieru kalnu bikiem un iegādāt 20” „ Monty” baikus. Siekaliņu slaucīdami mēs taustījām
orginālu triāla „Monty” bike.
Mēs vēl ilgu laiku čupojāmies ar Sergeju divatā vien, bet šad un tad mums treniņos pievienojās
arī leģendārais šosejas čempions un bijušais Carnikavas BMX kluba trenerīts Sarmis.
Tad sekoja kaut kādas mistiska triāla pauze , kas aizņēma turpat vai pusgaduL. Vispirms mums
radās tāds mazs pesimisms, sakarā ar to, ka triālistiem nav īsta tusiņa, pārsvara tusojam divi
vien. Visur mūs uztver kā tādus dīvainos. Līdz ar to radās ideja pievienoties BMXeru bandai,
bet tomēr tiktāl tā lieta nenonāca. Tad it kā sportiskajā plānā palikām pie triāla, bet tad
Sergejs atkal baigi safanojās par Hardcore-techno un pēkšņi nolēma kļūt par DJJ!!! Sarīkojām
pat vienu mega 2 dienu Hardcore tusiņu ar 5 DJ bijušajā kinoteātri „?????” Nometņu ielā uz kuru
ieradās turpat vai....20 cilvēku. Tuss bija tiešām labs.
Bet te nu drīz Sergejs tomēr apjēdza, ka tas viss ir sviests un viss, kas viņam tiešām kaut ko
nozīmē ir triāls.
Pēc velotriāla atdzimšanas Latvijā pirmās sacensības risinājās 1997.gada pavasarī Rīgā,
Purvciemā tādā normālā izgāztuvītē. Sacensības bija kopā ar mototriālistiem, jo arī viņi ap šo
laiku pēc lielāka pārtraukuma atsāka savas aktivitātes.
Atkal atsākām biežāk triālot. Mūsu baram pievienojās Ziepniekkalna kaimiņpuika Andris Bīŗiņš,
kurš izrādījās ļoti talantīgs raiders, bet viņš šo „merkaķošanos” ātri vien pārtrauca, jo
saprata, ka viņa dzīvei ir cita misija. Tad mūsu baram pievienojās Kalvis, kas ātrā laikā
apguva triālmākslu un bija viens no vadošajiem braucējiem Latvijas čempionātā, ja vel tik tās
riepas tik bieži neplīstu sacensības.... Tagad Kalvis ar panākumiem piekopj 4x mākslu.
Viena no labajām lietām par triālu:
